nùoganît [li. nugany`ti], tr.,

1) abweiden:
vīram auzas nuoganīju BW. 9979. citi gani nuoganīja tavu zaļu dābuoliņu 28869;

2) abhüten:
meitene ne˙maz nevarēja cūkas nuoganīt JK. V, 141. kālab nenuoganīji kazu? LP. V, 191. duood, dieviņ, šuovasar labi man nuoganīt! BW. 28850, 1;

3) hütend verlieren, verspielen:
gan tu pate nuoganīsi savu zīļu vainadziņu BW. 5889. [Refl. -tiês, sich abmästen, feist werden: žurkas tādas nuoganījušās, kādas kalpu vai nabagu saimnieku mājās ne˙kad neredzēsit Janš. Dzimtene V, 114.]

Avots: ME II, 783

nùoganît,

1): n. apluoku, pļavu Orellen, Siuxt; ‡

4) eine gewisse Zeit hindurch hüten:
skuopajam ... cūkas vien n˙! Tdz. 59070. Refl. -tiês: ar sliktu maizi nenuoganītuos taida Warkl.

Avots: EH II, 45