nùogulêt [li. nuglė´ti],

1) tr., abschlafen, schlafend beschädigen, abnutzen:
palagus, ruoku. puiši beņķus nuogulēja BW. 8128. maza, maza meitenīte mātei ruoku nuogulēja (Var.: nuosēdēja BW. 1925. uotrs pastaipīja nuogulē̦tuo spārniņu A. XX, 136. krelles kaklu nuogulēja BW. 21523;

2) ausschlafen, ein Schläfchen machen:
uz ruociņas atspieduos, tâ miedziņu nuogulēju (Var.: izgulēju) BW. 7752. viņai patika kādu stundiņu nuogulēt diendusu Dok. A.;

3) im Schlafe erdrücken:
viņa savu bē̦rnu ir nuogulējuse I Kön. 3, 19;

4) längere Zeit schlafen, auf dem Krankenbette liegen:
vīrs vairāk nedēļu nuogulējis LP. VI, 183;

5) verschlafen:
viņš īstuo brīdi, savu laimi nuogulējis. Refl. - tiês,

1) ablagern:
nuogulējušies cigāri; uzirdināt nuogulējušuos zemi Konv. ² 1534;

2) eine Zeitlang gemütlich ein Schläfchen halten:
būtu laiks labi nuogulēties dienasvidus atmiegu Janš.;

4) sich verschlafen:
tu jau šuorīt esi nuogulējies Wain.

Avots: ME II, 788

nùogulêt,

4): iesamīlējušiem e̦suot iespējams pat uz sklandas kuopā n. Janš. Dzimtene IV, 168. daudz kūlēju pa kuļamuo laiku ... pa riju un ap riju nuoluodājuot un nuoguļuot Pas. XII, 259. Refl. -tiês,

1): nu˙pat ir nuogulējušies (längere Zeit liegend reif geworden)
ābuoli, - var ēst Seyershof; ‡

5) (an einer schmutzigen Stelle) liegend schmutzig werden
AP., Auleja, Iw., Sonnaxt: slapjumā guovis nuogulas tadas ar vienām ļēpēm Siuxt.

Avots: EH II, 48