nùokapât [li. nukapo`ti], tr., abkappen, abhauen, abschlagen: zarus, vārpas, pātagu. baltajam ābuolam gali vien nuokapāti BW. 28671, 1.

Avots: ME II, 794

nùokapât, ‡

2) stark verprügeln
Siuxt: es tev ņemšu nuokapāšu tavus nagus; mehreremal schlagen Popen: kad guovs nuosvīdusi, tad tā januokapā ar puceņu vici; ‡

3) schlagend beschmieren
Popen: guovs kapājas ar asti un visu galvu nuokapā ar mē̦sliem.

Avots: EH II, 51