nùomutêt, nuomutît, nùomutuôt, tr., abküssen: tā viņu apkampa un nuomutēja Spr. Sal. 7, 13 [Miku sarkušuo nuomutē viņš Juris Brasa 189.] māte dēliņu nuomutī RKr. I, 103. Refl. - tiês, sich küssen (perfektiv): meitenes nuomutējās Saul.

Avots: ME II, 823

nùomutêt,

1): auch AP.; smuku puisi n. Tdz. 57491; ‡

2) wegküssen (?):
nakti (mātei) miegu nuomutēju Tdz. 36921; ‡

3) verplappern:
lielu laiku nuomutēja, ni˙kā nepadarīja Zvirgzdine.

Avots: EH II, 71