nùomẽ̦tât, tr., freqn. zu nùomest,

1) wiederholt hinwegwerfen:
šur tur nuomē̦tājuši spriguļus LP. V, 116; nuomē̦tāt ar akmiņiem, steiningen. nuomē̦tāt ruokām, mit den Händen fuchteln Dok. A.;

2) den Ort ausfinden, wo einem ein Übel angetan worden
U. Refl. - tiês, sich umherwerfen, sich umhertreiben: drēbes nuomē̦tājušās pa pabeņķēm. tāds plencis pa kruogu vien vairāk nuomē̦tājās MWM. VII, 801.

Avots: ME II, 819

nùomẽ̦tât, ‡

3) "mē̦tājuot nuovārtīt" Frauenb.: grāmatiņa tāda nuome̦tāta. Refl. -tiês: ja es nesalasu, tad tavas lielas tâ ir nuomē̦tājas pa ceļa virsu Saikava. nazis būs te˙pat kaut kur nuome̦tājies (pazudis) Orellen. viņš te kādu nedēļu nuomē̦tājās (nuodzīvuoja bez darba) Seyershof. ar tavu glupuo rīkuošanu ešu nuomē̦tājies uz vienu un uotru pusi un ni˙kā neešu padarījis Saikava.

Avots: EH II, 68