nopūkšķēt

nùopũkšķêt, nùopūkšêt BW. 25853, 4, intr., einen dumpfen Schall von sich geben: kas tur tik klusi dārzā nuopūkšķēja? Druva I, 1508. cepeškrāsnī kaut kas nuopūkšķēja Zalkt.

Avots: ME II, 835