nosaalt

nùosalˆt [li. nušálti], intr.,

1) ab-, verfrieren:
nuosalis luoceklis vis˙pirms jāberž ar sniegu LP. IV, 118. Jāņa bē̦rni nuosaluši BW. 32627. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217;

2) tot-, erfrieren:
divi, divi, kas tie divi, kas aukstumā nenuosala? BW. 27957, 8;

3) befrieren:
nuosaluse tā laipiņa BW. 8760.

Avots: ME II, 843