nùosacît [li. nusakýti], tr.,

1) anbefehlen, [vorschreiben, bedingen, entscheiden
U.], festsetzen, verordnen: tē̦vs mirdams nuosaka, lai visi dzīvuo saderīgi LP. IV, 5. [tā ir nuosacīta lieta U., das ist eine einmal bestimmte, entschiedene Sache.] nuosacītais laiks Etn. III, 93;

2) angeben, vorschützen:
pate pienu izē̦duse, runča vainu nuosacīja BW. 31127, 1;

3) betonen, mit Nachdruck sagen, das letzte Wort sagen:
"ar˙dievu!"viņa nuosaka aizgriezdamas MWM. X, 270. "gan būs labi", es nuosaku MWM. XI, 222. Refl. -tiês "заречься" Spr. - Subst. nùosacĩjums, die Bestimmung, Bedingung; nùosacîšana, das Bestimmen: tu esi saimnieks, tev tā nuosacīšana Seib.; nùosacîtãjs, wer bestimmt, anordnet.

Avots: ME II, 842, 843

nùosacît, Refl. -tiês, ‡

2) beteuern:
pie krūtīm dauzīdami, nuosacījās, ka ne˙vienam neļaušuot ... Kaudz. Izjurieši 98.

Avots: EH II, 83