nùotupêt, intr.,

1) längere Zeit hocken:
dzelzs būdā nabadziņš nuotupēja dažus gadus LP. I, 167;

2) absitzer, hockendniederdrücken,abnutzen:
vārna bē̦rzu nuotupēja BW. 10910. dēstīdama, ravē̦dama grē̦das galu nuotupēju 28563.

Avots: ME II, 878

nùotupêt, ‡ Refl. -tiês Salis, = nùotupt(iês): milzis ... slauktavi paņēmis, nuotupējās slaukt kazu Dünsb. Vecie grieķi II 106.

Avots: EH II, 103