novīt

nùovît [li. nuvýti), tr., fertig winden, fertig flechten: auklu, pātagu, vaiņagu: es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu BW. 5856. Refl. -tiês, für sich fertig winden, flechten: nuovijuos pātadziņu BW. 30991, vainaciņu 33627.

Avots: ME II, 889