novandīt

nùovañdît, tr., wegwenden, wühlend ab-, wegstossen: drīz le̦du nuovandīs pavasara ruoka R. Sk. II, 140. Refl. -tiês, sich wegwenden, längere Zeit wühlen, sich zu schaffen machen: kuo tu te nuovandies pa manām grāmatām: tumsa nuovandās gar debess pusi Duomas I, 1272.

Avots: ME II, 882