novirzīt

nùovir̂zît, tr., abwenden, ab-, hinlenken: viņš runu nuovirzīja uz laikiem bijušiem Apsk. Refl. -tiês,

1) sich auf etw. richten, sich von etwas abwenden:
ja kādreiz nejauši saruna nuovirzījās uz šuo tematu Apsk. magnētadatas nuovirzījās nuo parastā stāvuokļa MWM. X, 199;

2) trocken werden, abtrocknen:
ceļš slapjš; kad nelīs, nuovirzīsies Sassm. n. RKr. XVII, 43, Kand. rāceņu vagas vajaga iepriekš uzart, lai zeme nuovirzās; tad labāka ņemšana Dond.

Avots: ME II, 888