nùočiñkstêt, intr.,

1) erklingen, aufknistern:
ve̦se̦li klēpji karstā siena tai vien nuo- činkst viens pēc uotra zem viņas spiediena MWM. VII, 35;

2) abfeilschen:
viņš nuočinkstēja divi kapeikas nuo puoda Kand., Paul.

Avots: ME II, 770

nùočiñkstêt, ‡ Refl. -tiês,

1) = nùočẽrkstêt (?): cirta vardi gar siênu, ka nuočinkstējās vien Pas. IV 476;

2) flennend ein klägliches Aussehen bekommen
Frauenb.: bē̦rns nuočinkstējies;

3) eine gewisse Zeit hindurch feilschen
Frauenb.

Avots: EH II, 37