nùočākstêt, intr., plötzlich aufrascheln: uz vienu reizi nuočākst, kâ kad sieviete kartūna svārkuos staigātu LP. VII, 125. [Refl. - tiês, eine kurze Weile rauschen, rascheln (von Kleidern): jaunkaundze aizgāja, ka nuočākstējās vien Dond.]

Avots: ME II, 769, 770

nùočãkstêt, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch sich laut unterhalten (von Weibern)
Vank.: nu tad tās nuočākstēja visu vakaru; ‡

3) = nùočepstêt 3 Vank.

Avots: EH II, 37