nùoķēzît, nùoķezît, nùoķe̦zât Līv., tr.,

1) besudeln, beschmutzen:
sveši ļaudis mūs[u] māsiņu kâ ķēzīt nuoķēzītas dubļiem Apsk. [nuoķezītas drēbes Dunika;

2) verhunzen, beschimpfen
(Wolm.), verleumden U.] Refl. - tiês, sich besulden, beschmutzen: vecene nuoķēzījusies LP. VII, 1071.

Avots: ME II, 806

nùoķèzît,

2): n. (mit ẽ; verleumden
) guodīgu meitu Dunika; ‡

3) "nuomaitāt" Auleja: n. bērzeņus.

Avots: EH II, 59