nùošņur̂kt,

[1) (prs. nuošņurkstu) =nùoskumt Lis.];

2) verkümmern, nass werden:
kâ nuošņurka meža irbes, pa krūmiem luožņādamas, tâ nuodila ļaudīm mēles, nuo manim runājuot. Gew. das Part. nuošņurcis, durchnässt, durchgefroren, niedergeschlagen, verdriesslich Ahs. n. RKr. XVlI, 43, Etn. II, 177: viņa bija pa˙visam nuošņurkusi Saul. viņš aizbrauca gluži nuošņurcis A. XX, 207. Vgl. nuoņurkt.

Avots: ME II, 870

nùošņur̂kt, Part. nuošņurcis: "izvārdzis bez miega" (mit ur̂ ² ) Salis п. FBR. XV, 70; "izpūris; nuoliesējis, ar ļuoti sliktu izskatu" Frauenb.; miesīgi un garīgi n. darbinieks Jürgens 14; nuošnurkušas ("?") acis (in einer Handschrift).

Avots: EH II, 98