pãrstât,

1) tr., sich für jemand einlegen, für jem. eintreten, beschützen, verteidigen:
[nu jūs... tuo puišeļa bezdievi vēl pārstājat Janš. Čāp.8. man Ķirmgrauži tik˙pat kâ nuo radu puses, man viņi jāpārstāj, kur paši nav klāt Janš. Dzimtene ² I, 178.] es gaidīju, viņš mani pārstās, un re, viņš nuorāja A. XI, 52. es e̦smu nācis šuo sievišķi pārstāt LP. VI, 713;

2) aufhören:
lietus pārstāja. [pārstājis apmeklēt Latg. 1922, VII, 11 (wohl nach r. перестал посѣщать); in Fest. in dieser Bed. auch das Refl. -tiês: lietus sāk pārstāties.] Subst, pãrstâjẽjs, der Beschützer; pãrstâšana, das Verteidigen; das Aufhören.

Avots: ME III, 178

pãrstât,

1): auch Oknist;

2): auch FBR. IX, 110, Oknist; šī pārstāšuot pie jā staigāt Pas. VII, 133 (aus Lettg.). Refl. -tiês, ‡

2) = uzstât(ies) 1 N.-Laitzen: es pārstājuos, lai man duod. ‡ Subst. pãrstājums, Unterlass
Preiļi (Kur. Nehrung): be pārstājuma.

Avots: EH XIII, 212