pãtari, pāte̦ri Klein.,

1) das Gebet, Gebete, die Hausandacht:
pātarus skaitīt, Gebete herlesen od. hersagen; pātarus turēt, die Hausandacht halten. pātaruos iet (braukt),

a) zur Lehre gehen
L.;

b) sich zum Prediger begeben, um sich zum Aufgebot anzumelden:
pēc precībām brūtgāns un. brūte brauc pie mācītāja pātaruos, t. i. pieteiktles, lai tiktu uzsaukti BW. III, 1, 9. Sprw.: precēties grib, pātarus nemāk. nelīdz ne zâles, ne plāksteris. ne lāsti, ne pātari;

2) die Gardinenpredigt, das Geschwätz:
beidz jel reiz savus pātarus! Niedra. tad ta nu izskaitīja pātarus! Kaudz. velti gaidu gudru vārdu gaŗuos meitu pātaruos BW. 12994. [Nebst estn. pāter und li. põteriai aus la. pater (noster)].

Avots: ME III, 190, 191

pãtari,

1): skaiti ... pātarus! BW. 2388. ē̦damie p. Diet., ein Essgebet;
vai tie tavi pātariņi? BW. 29142; im Sing.: āziešu pie dieviņa bez ne˙viena pātariņa 16, 3 (ähnlich 27323, 3); ‡

3) âža pãtari Siuxt, eine dem
"dadzis" ähnelnde, aber nicht scharfe (hohe) Pflanze, die in der zweiten Hälfte des Sommers blüht.

Avots: EH XIII, 217