pļāpāt
pļãpât (li.
pliopóti "schwatzen"), -ãju, pļāpêt, pļāpuot St.,
plappern, schwatzen: nepļāpā niekus! schwatze keinen Unsinn! Sprw.:
pļāpā kâ pasaku leitis. ve̦ci cilvē̦ki daudz pļāpā. ļaudis, kas pļāpāja vārdus bez prāta Vēr. II, 1375.
Avots: ME III,
367
pļāpāt
pļãpât, ‡ Subst.
pļãpâtājs, fem.
-ja, wer zu schwatzen liebt: es bij[u] liela pļāpātāja BW. piel.2 20777, 1.
Avots: EH II,
306