pļāpāt

pļãpât (li. pliopóti "schwatzen"), -ãju, pļāpêt, pļāpuot St., plappern, schwatzen: nepļāpā niekus! schwatze keinen Unsinn! Sprw.: pļāpā kâ pasaku leitis. ve̦ci cilvē̦ki daudz pļāpā. ļaudis, kas pļāpāja vārdus bez prāta Vēr. II, 1375.

Avots: ME III, 367