pabèigt, tr., beendigen (perfektiv): darbu, pusdienu. dažs aizgāja pie dieviņa i(r) mūžiņu nepabeidzis BW: 20036. ķēniņš bij pabeidzis tikkuo jaunu pili celt LP. II, 55. Subst. pabèidzẽjs, wer beendigt: Andŗa tē̦vs, ēšanas iesācējs un pabeidzējs Aps.; pabèigšana das Beendigen; pabèigums, die Beendigung.

Avots: ME III, 7

pabèigt, Refl. -tiês: Subst. pabèigšanâs, das Aufhören: ne˙kā nezināja par bē̦du pabeigšanuos Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 28.

Avots: EH II, 120