pamanīt

pamanît,

1) tr., bemerken, erblicken:
pamanījis sev priekšā kādu priekšme̦tu Etn. III, 109;

2) ersinnen, erfinden:
dziesmiņ[a] mana kâ dziedama, ne tā mana pamanīta Mag. XX, 3, 152 und 207. Refl. -tiês,

1) durch seine Gewandtheit wohin gelangen, schleichen:
bet par tuo laiku pamanies pilī, augšistabā, tur ķēniņa meita gulēs! LP. V, 275. bet kēniņš atkal pamanījās izmukt, der König hatte wieder zu entfliehen gewusst LP. IV, 3;

2) sichtbar werden:
gar muižas stūri gaŗām pamanījās [?] augļu kuoku dārzs Sil.

Avots: ME III, 66