pamir̃t, intr., ohnmächtig, gelähmt werden, absterben, in einen scheintoten Zustand geraten: juo es e̦smu pamiris nuo tavas ruokas grūtuma Psalm 39, 11. viņam kājas gluži pamirušas A. XII, 369. (sieva) pusēm badu pamirusi BW. 33039, 2. mums viņa pamiruse (scheintot) izliekas LP. II, 39. Subst. pamirẽjs, der (die) Ohnmächtige, Scheintote; pamir̃šana, das Ohnmächtigwerden, Absterben, Gelähmtwerden; pamirums, die Lähmung: ģīmja pamirums Stari II, 34. dušas lietuo pret dažiem pamirumiem Konv. ² 724.

Avots: ME III, 71

pamir̃t,

1): auch Tdz. 49403; ‡

2) sterben ("von einer grösseren Anzahl ausgesagt")
Auleja: brāļi bija, a tān brāļi pamira Auleja. te jau visi pamira Nidden (Kur. Nehrung).

Avots: EH II, 156