paputêt, intr., etwas stäuben, verkommen, verschwinden: pe̦lus vien paputēja BW. 16777, ē̦kas bij nuolaistas un paputējušas Purap.

Avots: ME III, 84

paputêt: taisa ap ganībām sē̦tu, ja kur paputējusi Jauns. Raksti III, 31. paputējis (heruntergekommen) saimnieks Pas. XIV, 61.

Avots: EH XIII, 165