pasàukt [li. pašaũkti], tr.,

1) rufen, kommen lassen:
pasauci ļaudis pusdienā! pie vārtiem vien pasaucu mīļākuo bāleliņu VL. nāca, kâ pasaukts pa braucamuo ceļu, kam wie gerufen Kaudz.;

2) nennen:
nu vairs mani bāleliņš par māsiņu nepasauks BW. 22793;

3) bestellen (im Gasthause):
viņš dzēra un pasauca arī nuo savas puses Saul. [Refl. -tiês, eine Weiļe einander rufen: gani mežā pasaucās cits citu Nigr".]

Avots: ME III, 94

pasàukt,

2): gan mīlīgi es pasauču svešas mātes māmuleņas Tdz. 46647 (ähnlich 46642). pasaukuši (= sākuši saukt) palamā Perkunen n. FBR. XVIII, 133. Refl. -tiês, ‡

2) zu sich rufen:
kā, māmeņ, pazasauksi? Tdz. 44531 var.

Avots: EH XIII, 170