patecêt [li. patekė´ti], intr.,

1) ein wenig laufen:
viņš pate̦k, pate̦k, apstājas;

2) gehörig laufen:
bērītis mans kumeliņš, tu man labi pātecēji BW. 29642;

3) perfektiv - laufen, untergehen:
saule jau bij it ze̦mi patecējusi Lapsk.;

4) verstreichen, verfliessen, vergehen:
gaŗie vakari patecēja ātri Purap. [laiks bija patecējis, kur viņiem vajadzēja šķirties De̦glavs Rīga II, 1, 195.] Refl. -tiês, [ein wenig laufen]: uz stigas pate̦kas vāverīte A. XX, 266. viņa sauc pate̦cē̦damās 265.

Avots: ME III, 119

patecêt,

2): lai klausa māmiņu pate̦cē̦dama ("?"), lai luoka pūriņu parakstīdama Tdz. 36746 (ähnlich 37661). nevar lāga p. 42370;

3): jau saulīte patecēj[u]se BW. 4338; ‡

5) fliessend entstehen:
uz grīda bija nuo caurā puoda patecējusi pelce Dunika; ‡

6) "izstiepties" Schnehpeln:
meitenes gaduos viņa bija ze̦ma, re̦sna; tik vē̦lāk patecēja gaŗāka, slaikāka Janš. Bandavā I, 242.

Avots: EH XIII, 181