pateñcinât,

1) intr., danken:
nu ķēniņa meita gribē̦tu glābējam patencināt LP. V, 44. lielmāte patencināja sirsnīgi par vēsti VII, 87; von einem *patenktiês (?): man jāpate̦ncas (?) jums par cē̦luo darbu MWM. VIII, 809;

[2) "?": kad nebija jaunas meitas, (puiši) patencina ulītei BW. 35400.]

Avots: ME III, 120

pateñcinât,

1): auch Dunika, OB., Pussen, Rutzau.

Avots: EH XIII, 182