pašutis [li. pasiùtę̄s], part. praet., toll, übermütig Grob. n. Etn. IV, 163, [Rutzau, N.-Bartau]: vai esi pašutis puika? MWM. VI, 122. pa istabu kâ pašutuši staigāja sulaiņi Sudr. E. pašutis uz, besessen, verpicht auf: vai tu nebiji pašutis uz šūpuošanuos? Janš. pašas tik uz precēšanuos pašutušas Janš.

Avots: ME III, 117

pašutis: auch Dunika, Kal. (pa˙šutis), Gramsden; pašutusi pēc (verpicht auf) ... laulības Janš. Līgava II, 482; "in seinen Gedanken gestört, benommen" Diet.

Avots: EH XIII, 180