piežņaugt

pìežņaũgt,

1) "?": vietas, kur viņu gribēja piežņaugt (erwürgen?)
MWM. X,242;

2) erwürgend aufhäufen:
nerātņi piežņaudza putniņu ve̦se̦lu kaudzi Ronneb.;

3) sehr fest anbinden:
viņam ar valgu ruokas cieši piežņaudza pie sāniem Lennew. p. sē̦tai mietus ar klūdzīņām N.-Peb., Schujen; fest schnüren: p. rīkus ciešāki Schibbenhof;

4) würgen (abschliessend):
piežņaudz vēl! vēl jau nav beigts! Vank.;

5) schlachten:
uz svē̦tkiem tē̦vs piežņaudza sivē̦nu Mitau.

Avots: ME III, 313, 314