piecirst,

1) zur Genüge hacken, hauen, fertighacken:
vai malka piecirsta un pieve̦sta malkcirksnī? Etn. IV, 110 (aus Kokn.);

2) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
viņš nepacietīgi piecirta ar kāju uz grīdas Vēr. II, 302. bargi uzbļāva, piecirzdams kāju pie zemes Jaun. mežk. 71. puisis piecirtis kumeļam, lai iet LP. IV, 36. durvis stipri piecirst Janš. B. 201. viņa cieši piecirta vārtiņus U. b. 61, 68.

Avots: ME III, 241

pìecìrst,

1): piecirtis (žagaru) lielu nastu Pas. XIII, 220;

2): vecītis piecirta spieķīti Pas. VIII, 201. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich zur Genüge fertig hacken:
ȩsmu jau žagaru piecirties diezgan Wolm. u. a.;

2) von sich selbst fertiggehackt werden:
malka tūliņ piecirtās Pas. IX, 98.

Avots: EH II, 245