pìegāzt,

1) hinzuwerfen, -stürzen; anlehnen
(an etw.) Spr.; zur Seite werfen: laiva netapa ne piegāzta, nei apcirsta Janš. Tie, kas uz ūdens 14;

2) vollstürzen, vollgiessen:
nav kuo dzīties tik (vom Regen) piegāztā ceļā Duomas I, 603. piegāzusi vai pus˙steliņa ar sūdiem Pas. III, 221;

3) trunken machen, sich betrinken lassen:
jūs arī nevar piegāzt MWM. v. J. 1898, S. 907. Refl. -tiês,

1) zur Seite stürzen
(intr.), sich zur Seite beugen: klajuotne ve̦lkas maz˙liet uz dienvidiem piegāzusēs Poruk III, 341. sairs, kå piegāzies sniegs Zeiferts Chrest. III, 3, 187;

2) vollstürzen
(intr);

3) sich betrinken: piegāzies tik agri jau rītā MWM. v. J. 1898, S. 685.

Avots: ME III, 250

pìegāzt,

1): kad ar labības vȩzumu iebrauc šķūnī, tad vȩzumu piegāž (neigt?)
un ar sȩkumiem izmȩt labību nuo vȩzuma AP.;

2): piegâze (= pielija) da kaklam slapņuma Kaltenbr. (ähnlich auch in Heidenfeld u. a.). līt[u]s piegāzīs (= pieliêdēs) sìenu Sonnaxt; ‡

4) einen Hieb versetzen
Siuxt: stingri ar pātagu p. zirgam, lai nebaidās. Refl. -tiês,

1): das Zitat aus Zeiferts Chrest. ME. III, 250 ist zu streichen, s. Augstkalns FBR. XVIII, 185;

2): in grosser Zahl (als Gäste) zu einer Veranstaltung zusammenfahren
Orellen;

3): "piegāzies tik agri jau rītā" ME. III, 250 zu verbessern in "tik agri jau nuo rīta piegāzies".

Avots: EH II, 250