pieklājība

pieklâjĩba,

1) das Passendsein, Sichgehören
U., der Anstand, die Schicklichkeit: izturuos tâ, kâ pieklājība nuo manis paģēr Lautb. Luomi 97. pieklājības pēc od. dēļ, anstandshalber;

2) die Pflicht
U.

Avots: ME III, 257