piekritīgs
pìekritîgs,
1) zugehörig, entsprechend:
(tūļība un lēnība,) kas piekritīga tam laikam Vēr. I, 1541. dziesma... tikai vē̦lāk nuo citiem guodiem ieviesusēs krustībās, kur tā mazāk piekritīga BW. I, S. 199. sasniegt šīm se̦kām piekritīgu mērķi A. v. J. 1896, S. 318. šāduos pilnīgi piekritīguos apstākļuos sagatavuojās jauneklis Vēr. II, 1097;
2) anhänglich
Wid. Adv. piekritīgi, entsprechend: viņa mācēja savam stāvuoklim piekritīgi izturēties Saul. III, 217.
Avots: ME III, 260
1) zugehörig, entsprechend:
(tūļība un lēnība,) kas piekritīga tam laikam Vēr. I, 1541. dziesma... tikai vē̦lāk nuo citiem guodiem ieviesusēs krustībās, kur tā mazāk piekritīga BW. I, S. 199. sasniegt šīm se̦kām piekritīgu mērķi A. v. J. 1896, S. 318. šāduos pilnīgi piekritīguos apstākļuos sagatavuojās jauneklis Vēr. II, 1097;
2) anhänglich
Wid. Adv. piekritīgi, entsprechend: viņa mācēja savam stāvuoklim piekritīgi izturēties Saul. III, 217.
Avots: ME III, 260