pìelùgt,

1) (zur Genüge) bitten, anflehen, bittend überreden:
dē̦lu māmiņai meitu mātes jāpielūdz Biel. 1243. nu pielūdzu meitas māti, nu būs jauna līgaviņa BW. 14701. brūtgānam brauca līdz muižas... kruodzinieks vai melderis, kâ nu kuŗu pielūdza BW. III, 1, S. 52. ķēniņš nav pielūdzams;

2) beten (mit und ohne Anfügung von
dievu), = anbeten: kad tu manis pielūgsi (so du nun mich willst anbeten), tad šis vis˙nuotaļ tavs būs Glück Lukas 4, 7. Refl. -tiês,

1) sich erbitten
U.;

2) um Verzeihung, Erlass der Strafe bitten
U.: pielūdzies nu tē̦va, tad būs labi! Latv.;

3) den Bitten nachgeben:
neļauties pielūgties LP. II, 55. Subst. pielùdzẽjs, der Anbeter, der Verehrer: viņai daudz pielūdzēju Degl.

Avots: ME III, 269

pìelùgt, ‡

3) = ìelùgt, einladen
(zum Besuch, r. пригласить): pielūdze uz kāzām Pas. VIII, 108. atiet p. gudruos brāļu uz bērēm XII, 282. pielūdz jūras gājējus apciemuot juos salu IX, 268. brauktu pie dȩ̄la ciemuos, bet dȩ̄ls nepielūdz Malta. pielūdze (oder: lud in grosser Menge ein?) daudz viesu Pas. IV, 368. Refl. -tiês,

1): pielūdzies baruonu, lai pieņȩm, un tas arī pieņēmis Janš. Bandavā I, 74. ‡ Subst. pìelùgšana, das Anbeten:
dieviņa p. BW. 976.

Avots: EH II, 260