piemuļķot

pìemuļˆķuôt, piemuļˆķinât ² Sassm., übertölpeln, ausnarrieren: dievs ve̦lnu piemuļķuo LP. VII, 769. ve̦lna sieva aiz dusmām vai plīsa, ka muļķis piemuļķuojis vīru LP. VI, 1, 429. pretnieka piemuļķuošana A. XX, 397. viņš ar savu veikluo runu grib mani piemuļķināt Sassm.

Avots: ME III, 274