piepazīt

‡ pìepazīt, erkennen, einsehen: es sevi tur ne˙kâ nevaru р. vainīgu Janš. Līgava I, 280. bail, ka... mani kāds nepiepazīst par šāda vai tāda nedarba izdarītāju Dzimtene I, 319. piepazīdams, ka nabaga kalpu cilvȩ̄kiem... būs nuoderīgs kāds... saules stariņš II, 327. Refl. -tiês (ME. III, 278): beidzuot piepazinās, ka tuo buteli bija iedevis BielU. visas tuo slēpj, ne˙viena nepiepazīstas Janš. Līgava I, 321.

Avots: EH II, 264