pìeņemt,

1) annehmen; zu-, hinzunehmen; zu sich nehmen:
atrastais pieņe̦mts dē̦la vietā. kungs pieņēma mēteļa lejas stūŗus Krišs Laksts 27. kājas man gan vēl drusku tâ kâ aukstumu pieņe̦m Kav. ēd, cik sirds pieņe̦m Kav. es nebiju pieaugusi, ne prātiņu pieņē̦musi BW. 15158. tautiet[i]s manu tē̦vu lūdza visu cauru svē̦tu nakti, vēl pieņēma svētu rītu, līdz pielūdza māmuļīti BW. 15061. blandās tâ pat pa pilsē̦tu, kâ dieva nepieņe̦mts A. XX, 642, wie von Gott verlassen. pieņem, dievs, tē̦v[u] un māti! BW. 4144, 4. nevar vairs, būtu nāve pieņē̦musi! 8750. priekšlikums ir pieņe̦mams, der Vorschlag ist annehmbar Kaudz. M. 193. - pieņe̦mama istaba, das Empfangszimmer;

2) berühren, anrühren:
apkārt sevi vien dziedāju..., svešus ļaudis nepieņēmu (Var.: neaiztiku, neaizkāru), lai netapu ienaidā BW. 956, l. Refl. -tiês, zunehmen, sich mehren: smadzenes tiecas augt un pieņemties Vēr. II, 83. skaņas pieņēmās vēl lieliskāki Turg. Muižn. per. 112. vējš pieņēmās ar˙vien stiprāks A. XX, 402. tavs pūriņš pieņemsies. spē̦ki deviņkārt pieņe̦mas LP. IV, 27. jāšu pasaulē gudrībā pieņemties V, 356. vaigs sācis pieņemties arvienu daiļāks IV, 217.

Avots: ME III, 277

pìeņemt,

1): lai dievs pieņȩm vai atlaiž BielU., mag Gott (den Kranken) sterben od. genesen lassen.
visu vakaru, līdz kamȩ̄r miegs pieņēma (bis man einschlief) Jauns. Sliņķu virsnieks 14. alus izlija zeme; lai atnāk meita ar lupatu un pieņemj (aufwischt) Heidenfeld;

2): (an)fassen:
pieņȩm pie pieres matiem Seyershof. ar vienu ruoku pieņȩm izkapti un ar uotru strīķē Salis; ‡

3) in grosser Menge nehmen (fangen):
ņemj bļuodu un pieņemj nuo kubula kāpuostus AP. veries, kuo viņš zušu pieņemj! Heidenfeld. Refl. -tiês, ‡

2) für sich zur Genüge (od. viel) nehmen:
naudas un mantas pieņȩ̄musies Pas. V, 389. nav labi, ka gaļu liek ūdenī: pieņȩmas (= piesūcas) ar ūdeni Seyershof. kad tam pielaiž uguni klāt, tad pȩsks pieņȩmas (entzündet sich) un kuras ebenda.

Avots: EH II, 264