pilnum
I pil˜num,
pil˜numu, Adv.,
gebraucht zur Verstärkung von pilns: mē̦rs bija pilnum pilns MWM. VIII, 244.
baznīca bijusi pilnumu pilna ar. ļaudīm LP. V, 343.
Avots: ME III,
216
pilnum
II pil˜num,
pil˜numam Aus. I, 56,
= pilnam: izpelnīsies pilnum publikas atzinību B. Vēstn.
lai visi būtu pilnum apgādāti Juris Brasa 3.
Avots: ME III,
216