pir̂diẽns,

1) ein Furz
U., Wolm., Dond.: pirdieniņi vien vaukšēja BW. 35326;

2) ein heftiger od. unbeständlger Mensch:
ir gan vecī, bet vēl ar˙vienu tāds pirdiens Dond. aizskrēja kâ pirdiens, ne vārda neteikdams N.-Peb.

Avots: ME III, 222

pir̂diẽns,

2): nu ir p. krustim od. lākturī (von einem leicht zürnenden Menschen)
Salis.

Avots: EH XIII, 236