plarkšināt

plar̃kšinât PS., C., plār̂kšinât Golg., plarkšķinât Lös, n. Etn. IV, 165, Lub., freqn. zu plārkš(ķ)ēt, klappern, schnarren: pīle plārkšķinā. (starkās) laidušās šurp un turp un plarkšinā[ju]šas ar saviem knāpiem Pas. I, 347 (aus Ronneb.).

Avots: ME III, 320