plaũkšinât,

1) s. plaũkšêt;

2) plappern (?):
"kuo tur piekaukt?" plaukšina padrukns jauneklis Jauna R. IV, 214.

Avots: ME III, 326

plaũkšinât,

1): in die Hande klatschen
Bērzgale; einen klatschenden Ton von sich geben: dzirdēt briežu plaukšināšanu, kad tie ar ausīm mušas sit Jaun. Ziņas 1939, № 41.

Avots: EH II, 285