I plukt,

1): spannī ielej vāruotu ūdeni, lai tas plūk Siuxt; langsam sieden
Strasden: jāsakurina uguns, lai veļa var sākt p.; nu jau krȩkli būs balti diezgan: vakar pluka, šuodien plūk; = sust I 1: kājas plūk ("pirkstu starpas kļūst jȩ̄las") Saikava;

2): krāsa plūk - auch Auleja, Bērzgale, Kaltenbr. Subst. plukums: pret dȩgumu un plukumu (Verbrühtsein)
mȩdus labs Seyershof. jis plukumam dȩr (dient zum Heilen verbrühter Stellen) Liepna. Zur Bed. vgl. auch saplukt 2 und 5.

Avots: EH II, 302

‡ II plukt Lems., Orellen, Salis, Seyershof, (III p. prs. plûk ² ) Allend. n. FBR. XIX, 91, = plaûkt I, plûkt II: uz lapu plûkstamu ² laiku Orellen. auzas plûkst ² Salis. gaidi nu, kad cirvja kātam lapas pluks! ebenda. uošiem pēdīgiem plûkst ² lapas Seyershof. kad ruoze taisās uz plukšanu, tad tū˙liņ ar plûk ² ebenda.

Avots: EH II, 302

plukt (li. plùkti "die Farbe verlieren"), plùku, pluku, intr.,

1) verbrühen, verbrüht werden
U.: man plūk kājas šinī ūdenī, jāpielej auksts klāt Dond. nuo sarmas ruokas plūk, von der Lauge werden die Hände wund U.;

2) abfallen, abgehen
U., abfärben, bleichen Karls:: pavasarī guovīm plūk spalva Dond. mati viņam aplam plūkst (sic!) Für. I. krāsa plūk Wessen, die Farbe geht ab, verschiesst, bleicht ab. drēbe mazgājuot plūk Salis, der Stoff färbt beim Waschen;

3) sich färben:
vilna sāk jau plukt, die Wolle fängt schon an (beim Färben) die Farbe anzunehmen Dond. - Subst. plukums, das Verbrühen; Verschiessen U. Wenigstens in der Bed. 2 wohl zu le. plauka 1; vgl. plucinât I u. II.

Avots: ME III, 356