posteklis

puõsteklis, jem., der alles zerstrirt od. verdirbt Vank., Schibbenhof, Vīt., Palzmar, puostîtãjs: tur re̦dzami puostekļi un nekārtība Latv.; in N.-Peb, dafür auch puostaklis: pùosteklis ² "izpuostīta vieta" Oppek., Schwanb., Sessw., Odsen.

Avots: ME III, 459