potēt

puõtêt, -ẽju, tr.,

1) impfen:
bakas puotēt;

2) pfropfen:
pa vārtiem izvedīs pašu ruožu puotē̦tāju BW. 6435 var. dārza puotē̦tāja 2667, 5. saknīšu puotē̦tāja 13649. - puõtôjamais, der oder das zum Pfropfen od. Impfen Bestimmte. Nebst estn. põtima aus mnd. poten "pfropfen".

Avots: ME III, 460