poļa,

1) der Keil, der zum Spalten des Holzes dient
U.;

2) ein Hundsnagel
W.-Livl. n. U.

Avots: ME III, 375

puõļa Karls., C., AP., Demin. puoliņa, die Samenkapsel, die Knolle, tāds auglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst Konv. ¹ 816: linu, maguoņu, kartupeļu puoļas. augat, mani gari lini, dze̦ltainām puoliņām! BW. 28285 var. galvas, kas kâ linu puoļas krīt uz visām pusēm Plūd. auglis ir puoļa ar spalvainām se̦klām Konv. ² 1664. - Wenn mit uo aus ōu̯, zu pūlis "Haufe", r. пуля "Kugel".

Avots: ME III, 456

puõļa: mit ùo Ramkau; tupiņu pùoļas ebenda. "kartupeļu augļi - uogas".

Avots: EH II, 346