purviens Lautb. > tahm. puoriens, der Morast, eine morastige Gegend: kam tu augi, balta puķē, purvienā, rāvienā? BW. 5131. purvienā, rāvienā iestādīju uozuoliņu 22471. duomas nuovirzījās pāri . . . purvienam ar me̦lnalkšņiem Vēr. II, 651.

Avots: ME III, 421

purviens: auch (mit ur̂ ² Iw.; "mazāks purva gabals" (> puôriens ² ) Frauenb.; "eine nasse Stelle im Sumpf" Dunika.

Avots: EH II, 329