rasa (li. rasà, slav. rosa "Tau"), der Tau; der Tropfen; der feine Regen U.: liela rasa, grosser Tau. lai iznīkst sāpes kâ rīta rasa siltā dieniņā Br. 83. esi žigls kâ rasa pār puķēm! 585. nuokalsti kā rīta rasa! 7. izput kā rīta rasa vējā 165. peldēja rīta rasa pa zālītes galiņiem Biel. 2168. tuo nuoņēma dēlu māte, kā saulīte rīta rasu 2419. viņa pierē izsitās sviedru rasiņa. kam tu liji, lietutiņ, kam rasiņu rasi-nāji? BW. 8510. - ne rasiņas, nichf ein Tröpfchen, gar nicht(s): bērniņš tik slims, ka ne rasiņas nav ēdis. bērniņam, kamē̦r vēl ne rasiņu nav baudījis, vaidziņus apmazgā JK. VI, 20. - rasas svētki, die Zeit vom 25. Mai bis zum 25. Juni, da man zu Gott um Regen und Tau für die Felder betete N.-Rosen n. Etn. II, 178. Nebst lat. rōs "Tau" entweder zu ai. rasā "Feuchtigkeit" und ae. rœsc "Regenschauer" (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 340, Walde Wrtb. ² 658, Trautmann Wrtb. 237), oder aber (s. Johansson KZ. XXX, 418) zu mir. frass "Regen".

Avots: ME III, 478

rasa,

1): uznāk kāda lietus rasiņa Seyershof. kur guoteņas es ganīju, tur raseņa(s) mirdzināja Tdz. 50895.

Avots: EH II, 354