raudulis
raûdulis C., Wolm., raũdulis Tr. (f. -le, raûduļa FBR. V1, 94), wer viel weint, ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind, ein Schreihals, ein Zärtling Mag. IV, 2, I37: bijis liels brē̦kulis un raudulis A. v. J. 1900, S. 883. māte uzvilka rauduli uz ceļa un uzdeva, cik ādā lien Vēr. II, 1293. viņa uzlika vienu ruoku raudulim uz krūtiņām MWM. X, 920. es tuo savu rīta māli dziedāt vien sadziedāju; tautu meita raudulīte raudāt vien sa-raudāja BW. 665. dziedātāju mani veda pie rauduļa tē̦va dē̦la; kad gri-bēju padziedāt, viņš man[i] gauži raudināja 190. man[a] māsiņa raudulīte tur actiņas nuomazgās 12431. dusmulīti tautas sauca, raudulīti brāleliņi 22901.
Avots: ME III, 484
Avots: ME III, 484