ràuguôt ² (Warkl.) tabaku, Tabak rauchen Kreuzb. n. U.

Avots: ME III, 487

I ràuguôt ² ‡ Subst. rauguôtājs, der Raucher (?): pīpē̦tāji, rauguotāji mūs[u] māsiņas vīlējiņi. vai ar pīpi, vai ar raugu ("?") mūs[u] māsiņu pievīlāt? BW. 16318, 3 (ähnlich 16318, 4).

Avots: EH II, 357

‡ *II rauguôt, zu erschliessen aus ierauguôt.

Avots: EH II, 357