Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'rumulis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'rumulis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
trumulis
trumulis,
1) die Trommel:
sit ar vara trumulīti! BW. 32484;
2) s. trumelis 1;
3) ein hölzerner Besemer
Golg., Korwenhof.
Avots: ME IV, 246
1) die Trommel:
sit ar vara trumulīti! BW. 32484;
2) s. trumelis 1;
3) ein hölzerner Besemer
Golg., Korwenhof.
Avots: ME IV, 246
Šķirkļa skaidrojumā (6)
apraut
apraût, tr.,
1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;
2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;
3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;
4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;
5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;
6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,
1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;
2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;
3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;
4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;
5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.
Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln
Avots: ME I, 114
1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;
2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;
3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;
4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;
5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;
6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,
1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;
2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;
3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;
4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;
5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.
Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln
Avots: ME I, 114
rumeles
rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), rumulas Warkl., rumules, rumulis">rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".
Avots: ME III, 558, 559
Avots: ME III, 558, 559
rumulas
sīkt
I sìkt PS., C., sìkt 2 Kl., sîkt 2 Karls., sīcu (auch sīkstu U.), sīcu, rauschen, zischen (wie kochend Wasser U.); brammen, summen U., Spr.: trumulis ... sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. kuoku zaruos skumji lietus sīc Apsk. v. J. 1903, S. 37. bite sīc Etn. II, 51. šķitu bitīt[i] sīcam (Var.: dīcuot) BW. 363. smalkāki kukaiņi sīc Etn. II, 51. knausis sīc ebenda. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. II, 9. dundura sĩkšanu Apsk. v. J. 1903, S. 654. vai tik nesīc nāves muša? MWM. X, 214. zīlīte žē̦li sīc Vēr. II, 527. meitenes pusbalsī sāka tuo (= meldiju) sīkt līdza Janš Bandavā II, 254. vēl ausīs dziesmas, smiekli sīc Vēr. I, 1207. lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. Refl. sîktiês 2 , summend, zischend sich hinein-, durch- saugen (vom Wasser): ūdens sīcas laivā ("= sīkdams sūcas") Salis. Subst. (Demin.) sīcējiņa, die Summende, Beiname der Biene im VL. Von Fick Wrtb. III4, 89 zu mnd. hîgen "schwer atmen", von Miklosich Et. Wrtb. 335 zu poln. sikora "Meise", sikawka "Spritze", von Wiedemann Prät. 62 zu got. siggwan "singen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 496) gestellt. Wegen der Mehrdeutigkeit des le sī- ist eine sichere Entscheidung unmöglich.
Avots: ME III, 853
Avots: ME III, 853
trubis
trumelis
trumelis,
1) trumele Allend. und Salis n. U., trumulis Erlaa und Kokn. p. U., Karls., trumuls PS., ein kegelfdrmiges, blechernes Geschirr zum Wasserkochen, Wassertrommel:
kungs vārīs trumelīti (Var.: kundziņš virs trumulī) BW. 31264;
2) trumēliņš Memelshof, = egle 3, ein hochzeitliches Musikinstrument: dancuodami panāksnieki un vedēji dauzīja trumeļus gar dziedriem, ka žvadzēja vien. trumelis - kuoks ar dzingstuošām misiņa lapiņām - bija vai ik˙vienam puisim līdz RKr. XVI, 245. situ trumēliņu tautu galda galiņa VL. aus Memelshof. Beruht wohl auf einem nd. *trummel "Trommel".
Avots: ME IV, 246
1) trumele Allend. und Salis n. U., trumulis Erlaa und Kokn. p. U., Karls., trumuls PS., ein kegelfdrmiges, blechernes Geschirr zum Wasserkochen, Wassertrommel:
kungs vārīs trumelīti (Var.: kundziņš virs trumulī) BW. 31264;
2) trumēliņš Memelshof, = egle 3, ein hochzeitliches Musikinstrument: dancuodami panāksnieki un vedēji dauzīja trumeļus gar dziedriem, ka žvadzēja vien. trumelis - kuoks ar dzingstuošām misiņa lapiņām - bija vai ik˙vienam puisim līdz RKr. XVI, 245. situ trumēliņu tautu galda galiņa VL. aus Memelshof. Beruht wohl auf einem nd. *trummel "Trommel".
Avots: ME IV, 246