runātîgs, s. runâtnîgs.

Avots: ME III, 560

runâtnîgs Wid., runâtîgs Ar., gesprächig, redselig: viņš kļūst runātīgs A, v. J. 1897, S. 246. saimnieks kļuva tik runātnīgs Jauns. vakarā viņš palicis runātnīgs Baltpurviņš I, 49.

Avots: ME III, 561

runātîgs: auch AP., Lös.

Avots: EH II, 384